Tie visi viņam šķita tīkami atšķiramies no melno cil­vēku bariem, kurus viņš bija mācīts nicināt un vajāt.

Kad Degs Dotrijs uzsauca: — Hei, baltā cilvēka suns, ko tu te dari melnādaino zemē? — viņš Maiklam likās tāds pats kā līdzšinējie paziņas. Maikls uz šo sveicienu at­bildēja pakautri, cenzdamies paust vēsu cieņu, taču viņu nodeva spridzīgi saslietās ausis un draiski dzirkstošās acis. Degs Dotrijs to visu pamanīja, jo prata no pirmā acu uzmetiena novērtēt katru suni, tādēļ ņēmās Maiklu pamatīgi nopētīt, cik nu varēja saskatīt lākturu gaismā. Lākturus turēja melnie puikas, lai vaļu zvejnieki, izkrau­jot kuģi, redzētu strādāt.

Stjuarts tūliņ konstatēja, ka Maiklam piemīt divas vēr­tīgas īpašības: pirmkārt, suns ir glīts un labas dabas, otrkārt, tāds maksā labu naudu. To atskārtis, Degs Dot­rijs pameta ašu skatienu uz visām pusēm. Neviens viņam nepievērsa uzmanību. Tuvumā pašreiz bija tikai melnie — un tie lūkojās uz jūru, kur tumsā airu šļaksti brīdināja, ka jāgatavojas saņemt izkraušanai nākamo laivu. Tālāk pa labi cita lāktura gaismā viņš redzēja komisāra ierēdni dedzīgi strīdamies ar «Makembo» kravas pārzini par kļūdu aprēķinā.

Stjuarts vēlreiz pārlaida Maiklam skatienu un žigli nolēma, kas darāms. Viņš vienaldzīgi pagriezās un sāka iet gar krastmalu uz to pusi, kur vairs nesniedzās lāk­turu gaisma. Pagājis apmēram simt jardu, viņš apsēdās smiltīs un sāka gaidīt.