Makojs runāja ar tādu pārliecības spēku, ka kapteinim likās, it kā svētlaimīgais brīdis jau būtu klāt. Stingdams bailēs, viņš divas nedēļas bija vadījis degošo kuģi un tagad juta, ka ilgi vairs nespēs izturēt.

Stipra vēja brāzma iesita kapteinim Devenportam pa muguru un iesvilpās ausīs. Viņš aplēsa tā spēku un aši palūkojās pār bortu.

— Vējš nepārtraukti pieņemas, — viņš paziņoja. — Večuks pašlaik spiež gandrīz visus divpadsmit. Ja vējš ne- nostās, mēs sasniegsim Mangarevu līdz rītam.

Visu dienu «Pireneji» ar degošo kravu vagoja putās sakulto okeānu. Iestājoties naktij, pacēla bombramburu un bramburu, un šoneris traucās tālāk tumsā, atstājot aiz sevis rēcam milzīgus baltām krēpēm rotātus viļņus. Sis ceļavējš darīja savu, un komandas noskaņojums acīm redzami uzlabojās. Otrās sardzes laikā kāds bezrūpīgs matrozis pat uzvilka dziesmu, un, kad nosita astoņas glases, dziedāja jau visa komanda.

Kapteinis Devenports bija saklājis sev guļvietu uz kajītes jumta.

— Esmu aizmirsis, kas ir miegs, — viņš paskaidroja Makojam. — Man vairs galīgi nav spēka. Bet celiet mani augšā, tiklīdz uzskatāt, ka tas ir nepieciešams.

Trijos naktī kapteini uzmodināja viegls pieskāriens pie rokas. Viņš ātri piecēlās sēdus un atspiedās ar muguru pret gaismas lūku, vēl nebūdams atguvies no smagā miega. Vējš takelāžā dziedāja savu kareivīgo dziesmu, un satracinātais okeāns svaidīja «Pirenejus». Šoneris smēla ūdeni vispirms ar vienu, pēc tam ar otru bortu, vidusklājs biežāk bija nekā nebija zem ūdens. Makojs kaut ko kliedza, bet kapteinis nevarēja sadzirdēt. Viņš saķēra Makoju aiz pleca un pievilka sev klāt tā, ka viņa auss atradās pie Makoja lūpām.

— Pulkstenis ir trīs, — viņš saklausīja Makoja balsi, kas joprojām skanēja kā baloža dūdošana, taču dīvaini klusināti, it kā nāktu kaut kur no tālienes. — Mēs esam nobraukuši divsimt piecdesmit jūdzes. Tieši priekšā jūdzes trīsdesmit no šejienes ir Pusmēness sala. Uz tās nav bāku. Ja mēs drāzīsimies tā kā patlaban, mēs uzskriesim tai virsū un pazudināsim kā sevi, tā šoneri.