Viņš pasniedza kapteinim roku. Devenports paspieda to un brīdi paturēja savējā. Likās, ka viņš pieķēries pie tās kā slīkstošais pie glābšanas riņķa.

— Kā es varu zināt, vai jūs rīt atgriezīsieties? — viņš jautāja.

— Tur jau ir tas suns aprakts! — iesaucās viņa palīgs. — Kā mēs varam zināt, vai viņš to visu nav izdomājis, lai glābtu pats savu ādu?

Makojs neatbildēja. Viņš paskatījās uz tiem maigi un laipni, un abiem likās, ka viņi saņem daļu šā cilvēka milzīgās dvēseles pārliecības.

Kapteinis atbrīvoja viņa roku, un, pārlaidis pēdējo glāstošo skatienu šonera komandai, Makojs pārrāpās pāri treliņiem un nokāpa pirogā.

Vējš pieņēmās, un «Pirenejiem», par spīti ar gliemežvākiem apaugušajam dibenam, izdevās par vairākām jūdzēm attālināties no rietumu straumēm. Rītausmā, kad līdz Pitkernai bija atlikušas trīs jūdzes, kapteinis Deven- ports ieraudzīja tuvojamies divas pirogas. Atkal Makojs uzrāpās uz borta un pāri treliņiem nolēca uz karstā klāja. Pēc tam augšā uzdeva sausās lapās ietītas žāvētu banānu ķīpas.

— Tagad, kaptein, — sacīja Makojs, — laižam pilnās burās! Es taču neesmu jūrnieks, — viņš pēc dažām minūtēm paskaidroja, stāvēdams kuģa pakaļgalā blakus kapteinim, kas aplēsa «Pireneju» ātrumu, ļaudams skatienam slīdēt no debesīm līdz ūdenim. — Jums jāaizvada šoneris līdz Mangarevai, bet, kad būs sasniegta zeme, es ievadīšu to lagūnā. Cik mezglu, pēc jūsu domām, tas veic?

— Vienpadsmit, — atbildēja kapteinis, uzmezdams pēdējo skatienu šonera saceltajiem viļņiem.

— Vienpadsmit… Ja tas saglabās šo ātrumu, mēs ieraudzīsim Mangarevu rīt no rīta starp astoņiem un deviņiem. Es pievedīšu šoneri pie krasta ap desmitiem, vēlākais, ap vienpadsmitiem. Un tad jūsu likstas būs cauri.