— Jūs domājat, ka jāliekas dreifā?

— Ja, līdz rītausmai. Tas mūs aizkavēs tikai četras stundas.

Un «Pireneji» ar savu uguns kravu nolikās dreifā, cīnīdamies ar vētru un saņemdami trakojošā okeāna triecienus. Šoneris bija liesmu apņemta čaumala, pie kuras, riskēdami ar dzīvību, kā mazi puteklīši turējās cilvēki, pēdējiem spēkiem palīdzēdami kuģim šajā cīņā.

— Nevar saprast, kur radās tāda vētra, — Makojs teica kapteinim, kad viņi bija nonākuši kajītes aizvēja pusē. — Pēc visiem likumiem šajā gadalaikā te nevajadzētu būt nekādai vētrai. Ar laiku vispār notiek kaut kas nelāgs. Pasāti ir rimušies, un tagad zēvelē pavisam no citas puses. — Viņš pameta ar roku tumsā, it kā viņa skatiens sniegtos simtiem jūdžu tālu. — Tas drāžas uz rietumiem. Kaut kur notiek kaut kas briesmīgāks — viesuļvētra vai kas tamlīdzīgs. Laime, ka esam aiznesti tik tālu uz austrumiem. Šī tāda neliela pūsmiņa vien ir, — viņš piemetināja. — Drīz norims pavisam. To es zinu droši.

Kad svīda gaisma, vētra patiešām bija pierimusi. Taču diena atnesa sev līdzi jaunas — vēl lielākas briesmas. Pār okeānu nogūlās dūmaka jeb, pareizāk sakot, pērļaina migla; kaut blīva un necaurredzama, migla tomēr bija plēves plānumā, jo saules gaisma izlauzās tai cauri un piepildīja to ar starojošu mirdzumu.

«Pireneju» klājs dūmoja stiprāk nekā iepriekšējā dienā, un no virsnieku un matrožu pacilātā noskaņojuma vairs nebija ne vēsts. Kambīzes aizvēja pusē šņukstēja junga. Tas bija zēna pirmais brauciens, un viņa sirdi pildīja nāves bailes. Kapteinis kā dieva nepieņemts klīda apkārt, kodīdams ūsas, drūmi viebdamies un nezinādams, ko iesākt.

— Ko jūs teiksiet? — viņš jautāja, apstādamies blakus Makojam, kas ieturēja brokastis, ēzdams žāvētus banānus un piedzerdams klāt ūdeni.