_ — Veci jūrnieki sauca Paumotu par «Bīstamo arhipe- lagu», — sacīja Makojs, kad viņi bija atgriezušies šonera pakaļgala. — Šīs pašas straumes dēļ.

— Es reiz Sidnejā sarunājos ar kādu puisi, — teica misters Konigs. — Viņš bija braukājis pa Paumotu ar tirdzniecības kuģiem. Viņš stāstīja, ka apdrošināšanas iemaksa te esot astoņdesmit procentu. Vai tas taisnība?

Makojs pasmaidīja un pamāja ar galvu.

— Jā gan, tikai sabiedrības neko neapdrošina, — viņš paskaidroja. — īpašnieki katru gadu noraksta divdesmit procentus savu šoneru vērtības.

— Mans dievs! — novaidējās kapteinis. — Tad iznāk, ka pēc pieciem gadiem šoneris vairs neko nav vērts! — Viņš skumīgi papurināja galvu un noteica: — Briesmīgi ūdeņi, briesmīgi ūdeņi!

Viņi atkal iegāja kajītē paskatīties lielo karti, bet kajīte bija pilna ar indīgiem izgarojumiem, un viņi, kāsēdami un kampdami gaisu, izmetās uz klāja.

— Te ir Morenauta sala. — Kapteinis Devenports rādīja kartē, ko bija izklājis uz kajītes jumta. — Līdz tai nebūs vairāk par simt jūdzēm, ja brauks no aizvēja puses.

— Simt desmit. — Makojs šaubīdamies pašūpoja galvu. — Mēģināt var, bet tas ir grūti. Kazi, man izdodas aizvadīt šoneri līdz krastam, bet tikpat labi es varu to uzsēdināt uz rifa. Slikta vieta, ļoti slikta vieta.

— Tomēr pamēģināsim, — nolēma kapteinis un sāka nospraust jaunu kursu.

Pēcpusdienā ierēvēja buras, lai naktī nepabrauktu garām salai, un otrās sardzes laikā komanda atkal bija atguvusi možu noskaņojumu. Zeme bija tuvu, un rīt viņu mocībām būs gals.

Rīts atnāca skaidrs, pie apvāršņa parādījās svelmainā tropu saule. Dienvidaustrumu pasāts bija pagriezies uz austrumiem un dzina šoneri ar astoņu mezglu ātrumu. Kapteinis Devenports noteica atrašanās vietu, ņemot vērā straumi, un paziņoja, ka līdz Morenauta salai atlicis ne vairāk par desmit jūdzēm. «Pireneji» nobrauca desmit ju- dzes, tad vēl desmit, bet visi trīs mastu galos sēdošie novērotāji neredzēja neko vairāk kā izmirušu, saules apspīdētu okeānu.