— Viņš bija mans vecvectēvs.

— Ejiet nu! — kapteinis iesāka, bet aprāvās. — Mani sauc Devenports, bet tas ir mans vecākais palīgs misters Konigs.

Viņi sarokojās.

— Bet tagad pie lietas! — kapteinis runāja ātri, jo viņu spieda neatliekama vajadzība. — Mēs degam jau vairāk nekā divas nedēļas. Kuru katru brīdi uguns var izlauzties no tilpnes, un tad mums ir beigas. Tāpēc es esmu uzņēmis kursu uz Pitkernu. Gribu izdzīt šoneri krastā vai nogremdēt, lai izglābtu vismaz korpusu.

— Tādā gadījumā jūs izdarāt kļūdu, kaptein, — teica Makojs. — Vajadzēja laist uz Mangarevu. Tur ir lielisks sēklis, ūdens lagūnā mierīgs kā dzirnavu dīķī.

— Bet mēs esam šeit, nevis Mangarevā, — ierunājās vecākais palīgs. — Tur ir tas joks. Mēs esam šeit, un kaut kas ir jāizdomā.

Makojs labsirdīgi pašūpoja galvu.

— Jūs neko neizdomāsiet. Te nav sēkļa, nav pat enkur- vietas.

— Blēņas! — iesaucās vecākais palīgs. — Blēņas! — viņš atkārtoja skaļāk, pamanījis, ka kapteinis dod viņam zīmi runāt drusku mierīgāk. — Man jūs to neiestāstīsiet. Kur stāv jūsu kuģi — šoneris, kuteris, vai kas nu jums ir? Atbildiet man!

Makojs uzsmaidīja tikpat laipni, cik laipni runāja. Viņa smaids kā glāsts, kā skavas apņēma palīgu, aizraujot viņu Makoja dvēseles klusumā un mierā.

— Mums nav ne šonera, ne kutera, — viņš atbildēja, — bet savas pirogas mēs uzvelkam klintīs.

— Jūs pūšat man miglu acīs, — norūca palīgs. — Kā tad jūs braucat uz citām salām? Pasakiet man!

— Mēs nekur nebraucam. Es kā Pitkernas gubernatois dažreiz braucu. Kad biju jaunāks, braukāju daudz — dažreiz ar tirdzniecības šoneriem, bet visbiežāk ar misionāru brigu. Bet šīs brigas vairs nav, un mēs esam atkarīgi no garām braucošajiem kuģiem. Dažu gadu pie mums iegriežas labi ja seši kuģi. Citreiz ir tā, ka gadu un pat ilgāk mēs neredzam nevienu kuģi. Jūsu šoneris ir pirmais pēdējos septiņos mēnešos.

— Jūs gribat man iestāstīt… — palīgs iesāka, bet kapteinis Devenports viņu pārtrauca: