Matroži sāka svārstīties, un tie, kas jau bija paguvuši atraisīt laivas, steigšus sēja tās atkal klāt. Tad viņi pa vienam vien sāka sāniski kāpties atpakaļ.

Kāpjot lejā no kajītes jumta, Makojs staroja bērnišķīgā priekā. Dumpis bija novērsts. Vispār nekāda dumpja nebija bijis. Un nekādi dumpji nekad nebija uzliesmojuši, jo tiem neatlika vietas svētlaimīgajā pasaulē, kurā viņš dzīvoja.

— Jūs viņus nohipnotizējāt, — pavīpsnājis klusi noteica misters Konigs.

— Viņi ir labi puiši, — Makojs atbildēja. — Sirdis viņiem ir labas. Viņiem ir klājies grūti, viņi ir sūri grūti strādājuši un strādās tā līdz galam.

Misteram Konigam nebija laika atbildēt. Viņš deva pavēles, matroži paklausīgi tekalēja pa klāju, un šoneris sāka lēni griezties, līdz uzņēma kursu uz Makemo.

Vēja tikpat kā nebija, un pēc saulrieta tas nostāja pavisam. Bija neizturami karsts, un matroži velti pūlējās iemigt. Uz nokaitētā klāja gulēt nebija iespējams; indīgie izgarojumi, kas sūcās laukā pa šķirbām, kā ļauni gari ložņāja pa kuģi, līda nepiesardzīgajiem nāsīs un rīklē un lika tiem šķaudīt un kāsēt. Virs galvas blāvi mirgoja zvaigznes, austrumos Uzlekušais pilnais mēness apgaismoja dūmu mākulīšus, vērpetes un tīmekļus, kas savijās, locījās un dejoja uz klāja, virs treliņiem, ap mastiem un vantīm.

— Pastāstiet man, — teica kapteinis Devenports, berzēdams sūrstošās acis, — kas notika ar «Devības» komandu pēc tam, kad viņi bija izkāpuši malā Pitkernā. Es izlasīju avīzē, ka viņi nodedzinājuši brigu un ka viņu pēdas uzietas pēc daudziem gadiem. Bet kas notika pa to laiku? Man vienmēr ir gribējies uzzināt. Viņiem visiem draudēja karātavas. Uz salas bija arī daži iedzimtie un sievietes. Viņu dēļ droši vien izcēlās nepatikšanas.