— Jā, nepatikšanas bija, — atbildēja Makojs. — Viņi bija ļauni cilvēki. Viņi tūlīt sāka strīdēties sieviešu dēļ. Vienam no nemiera cēlājiem, Viljamsam, nomira sieva. Visas sievietes bija tahitietes. Viljamsa sieva nokrita no klints, medījot jūras putnus. Tad viņš atņēma sievu kādam iedzimtajam. Iedzimtie sadusmojās un apkāva gandrīz visus nemiera cēlājus. Bet tad dzīvi palikušie jūrnieki apkāva visus iedzimtos. Sievietes palīdzēja viņiem. Paši iedzimtie arī apkāva cits citu. Gāja va|ā slaktiņš. Tie bija briesmīgi cilvēki.

Timiti nogalināja divi citi iedzimtie, par draudzības zīmi sukādami viņam matus. Slepkavas bija atsūtījuši baltie cilvēki. Pēc tam baltie nogalināja viņus pašus. Tul- laloo viņa alā nogalināja sieva, kura gribēja par vīru balto. Viņi bija ļoti ļauni. Dievs bija novērsis savu vaigu no viņiem. Otrā gada beigās visi iedzimtie bija nonāvēti, no baltajiem dzīvi palikuši tikai četri. Tie bija: Jangs, Džons Adamss, Makojs — mans vecvectēvs un Kvintals. Viņš arī bija ļoti slikts cilvēks. Reiz viņš nokoda savai sievai ausi par to, ka viņa noķērusi maz zivju.

— Tad nu gan ir bijuši salašņas! — iesaucās misters Konigs.

— Jā, viņi bija ļoti slikti cilvēki, — Makojs piekrita un dūdoja tālāk par savu nekrietno senču asinsdarbiem un kaislībām. — Mans vecvectēvs izbēga no karātavām, lai izdarītu pašnāvību. Viņš uztaisīja dedzinātavu un sāka tecināt spirtu no palmir saknēm. Kvintals bija viņa vecs draugs, un viņi visu laiku kopā dzēra. Beidzot Makojs saslima ar dzēruma trakumu, piesēja sev pie kakla akmeni un ielēca jūrā.

Kvintala sieva, tā pati, kurai viņš nokoda ausi, arī aizgāja bojā, nokrizdama no klintīm. Tad Kvintals aizgāja pie Janga un pieprasīja, lai tas atdod savu sievu, bet pēc tam aizgāja pie Adamsa un pieprasīja viņa sievu. Viņi zināja, ka Kvintals viņus nogalinās. Tad viņi paši nogalināja Kvintalu ar cirvi. Pēc tam Jangs nomira. Ar to viņu nelaimes beidzās.

— Kā lai nebūtu beigušās, — nomurmināja kapteinis Devenports. — Nebija taču vairs neviena, ko nogalināt.