— Dievs bija novērsis savu vaigu no viņiem, — teica Makojs.

Otrā rītā no austrumiem pūta pavisam viegla vēsma, un, neiedrošinādamies pagriezt šoneri uz dienvidiem, kapteinis Devenports pavēlēja strauji pagriezt pa kreisi. Viņš baidījās no briesmīgās rietumu straumes, kura viņam ne vienu reizi vien bija atņēmusi patvērumu. Bezvējš pieturējās visu dienu un visu nakti, un matroži, kuriem bija jāiztiek no žāvētiem banāniem, sāka kurnēt. No šīs banānu diētas viņi zaudēja spēku un sāka sūdzēties par sāpēm vēderā. Visu dienu straume nesa «Pirenejus» uz rietumiem, un nebija cerību, ka sacelsies vējš, kas dzītu šoneri uz dienvidiem. Pirmās sardzes vidū tālu dienvidos parādījās kokos- palmas, kuru kuplie cekuli slēpās pār zemu atolu.

— Tā ir Taengas sala, — teica Makojs. — Ja nakti ne- uzpūtīs vējš, mēs paiesim garām Makemo.

— Kas lēcies dienvidaustrumu pasātam? — sašutis vaicāja kapteinis. — Kāpēc tas nepūš? Kas notiek?

— Vainīgi ir lielo lagūnu izgarojumi, — paskaidroja Makojs. — Lagūnu te ir bez sava gala. Šie izgarojumi sajauc visu pasātu sistēmu. To iespaidā vējš pat pagriežas atpakaļ un pēc tam nāk no dienvidrietumiem kā viesuļvētra. Šis ir Bīstamais arhipelāgs, kaptein.

Kapteinis Devenports pagriezās pret sirmgalvi un jau vēra muti, lai izlamātos, bet pēdējā brīdī savaldījās. Makoja klātbūtne neļāva izlauzties uz āru zaimiem, kas bija turpat mēles galā. Kopā aizvadītajās dienās Makoja ietekme bija kļuvusi aizvien stiprāka. Kapteinis Devenports, šis jūras patvaldnieks, kurš ne no viena nebijājās un allaž ļāva mēlei vaļu, pēkšņi juta, ka nespēj dabūt pār lūpām lamu vārdus, ja klāt ir šis vecais vīrs ar brūnajām sievietes acīm un dūjas balsi. Atskārtis to, kapteinis Devenports bija dziļi satriekts. Šis sirmgalvis taču nebija tas Makojs no «Devības», nemiernieks Makojs, kurš bija izbēdzis Anglijā no cilpas, Makojs, kurš tais senajās asiņainajās dienās bija miris nedabiskā nāvē Pitkerna salā.