Kapteinis Devenports nebija reliģiozs, taču šajā brīdī viņu pārņēma neprātīga vēlēšanās mesties zemē pie šā vecā vīra kājām un runāt… viņš pats nezināja, ko. Tas bija tik spēcīgs saviļņojums, ka Devenports nespēja atrast tā iemeslu, tikai neskaidri apzinājās, cik nožēlojams un sīks ir līdzās šim cilvēkam, kurš bija naivs kā bērns un maigs kā sieviete.

Viņš, protams, nedrīkstēja pazemot sevi virsnieku un matrožu acīs. Un tomēr dusmas, kas bija urdījušas viņu izlamāties, vēl plosījās viņa krūtīs. Kapteinis pēkšņi zvēla ar dūri pa kajītes stenu.

— Paklau, vecais, mani tik viegli nevar pieveikt! Šīs Paumotu ir vazājušas mani aiz deguna un dzinušas ar mani velnu, bet es nepadošos. Es vadīšu šo kuģi, vadīšu, vadīšu un vadīšu taisni cauri Paumotu, kaut vai līdz pašai

Ķīnai, bet es atradīšu tam lagūnu! Kaut visi līdz pēdējam aizbēgs, es palikšu uz tā. Es šīm Paumotu parādīšu! Tās mani nepiemuļķos. Sis šoneris ir lāga puika, un es nepametīšu to tik ilgi, kamēr būs atlicis kaut viens dēlis, uz kura stāvēt! Vai dzirdi?

— Es palikšu ar jums, kaptein, — Makojs teica.

Cauru nakti pūta viegls dienvidu vējš, un izmisušais

kapteinis, laiku pa laikam pārbaudījis straumes virzienu un redzēdams, ka degošā krava tiek nesta uz rietumiem, pagāja tālāk, lai klusi, tā ka Makojs nedzird, izlamātos.

Kad atausa rīts, dienvidos atkal parādījās palmas.

— Tas ir Makemo aizvēja krasts, — Makojs teica. — Dažas jūdzes uz rietumiem ir Katiu sala. Varam pamēģināt piekļūt klāt tai.

Bet stiprā straume, kas plūda starp abām salām, nesa viņus uz ziemeļrietumiem, un vienos pēcpusdienā Katiu palmas iznira no ūdens un atkal nogrima okeānā.

Pēc dažām minūtēm, tieši tad, kad kapteinis bija atklājis, ka «Pirenejus» sagrābusi jauna straume no ziemeļaustrumiem, novērotāji saskatīja kokospalmas ziemeļrietumos.