— Tā ir Raraka, — sacīja Makojs. — Bez vēja mēs tai klāt netiksim. Straume 'mūs nes uz dievidaustrumiem. Bet mums jātur acis vaļā. Dažas jūdzes tālāk mēs iekļūsim straumē, kas plūst uz ziemeļiem un tad, apmetuši līkumu, pagriežas uz ziemeļrietumiem. Tā var aiznest mūs prom no Fakaravas, bet Fakarava ir «Pirenejiem» piemērota vieta.

— Sīs nol … šīs straumes nēsā mūs, kur vien tām labpatīk, — iekarsis teica kapteinis. — Bet mēs tik un tā sameklēsim kaut kur lagūnu.

Notikumi uz šonera attīstījās straujāk un straujāk. Klājs bija tā nokveldēts, ka likās — vēl mazliet, mazliet, un no spraugām izlauzīsies liesmas. Daudzās vietās karstums spiedās cauri pat biezajām zābaku zolēm, un vīriem vajadzēja skriet, lai neapdedzinātu kājas. Dūmi kļuva aizvien biezāki un kodīgāki. Visiem asaroja acis, visi klepoja un mocījās ar elpas trūkumu kā diloņslimnieki. Pēcpusdienā tika sagatavotas nolaišanai laivas. Tajās iekrāva atlikušos žāvētos banānus un navigācijas ierīces. Baidīdamies, ka klājs var uzsprāgt gaisā kuru katru brīdi, kapteinis aiznesa uz glābšanas laivu pat hronometru.

Nakti visa komanda aizvadīja nomācošās gaidas, un, kad sāka svīst gaismiņa, vīri ar iedubušām acīm un novārgušām sejām raudzījās cits citā, it kā brīnītos, ka šoneris vēl ir vesels un viņi dzīvi.

Skraidīdams no vienas vietas uz otru un dažbrīd pat smieklīgi palēkdamies, kas nebūt nepiestāveja parasti cienīgajam kapteinim, Devenports apskatīja klaju.

— Mums būs beigas pēc dažām stundām, ja ne pēc minūtēm, — viņš pavēstīja, atgriezies šonera pakaļgalā.

Novērotājs mastā iesaucās, ka ieraudzījis zemi. No klāja to neredzēja, un Makojs kāpa augšā, bet kapteinis izmantoja šo izdevību, lai atvieglotu sirdi ar lāstiem. Bet pēkšņi tie palika viņam uz mēles: ziemeļaustrumos kapteinis ieraudzīja uz ūdens tumšu svītriņu. Tā bija nevis brāzma, bet parastais vējš — tas pats pasāts, kas bija pazudis un tagad uzradies no jauna, atkāpies par astoņiem rum- biem no sava parastā virziena.