— Esiet mierīgi, — viņš teica. — Viss ir kārtībā. Vispirms nolaidiet, lūdzu, zēnu!

Stūrmanis pārbīlī bija pametis savu posteni, un kapteinis pēdējā brīdī bija paguvis satvert spieķus, lai kuģis nenovirzītos no kursa un.neietriektos krastā.

— Gādājiet par laivām! — viņš uzsauca misteram Ko- nigam. — Vienu no tām turiet tieši pakaļgalā! Es ielēkšu tajā pēdējā brīdī.

Palīgs brīdi svārstījās, tad pārlēca pār treliņiem un nokāpa laivā.

— Pusrumbu pa labi, kaptein!

Kapteinis Devenports nodrebēja. Viņš bija domājis, ka ir uz šonera viens pats.

— Ir pusrumbu pa labi, — viņš atbildēja.

«Pireneju» vidusklājā bija versmojošs caurums, no kura

vēlās biezi dūmu mākoņi, kas uzmutuļoja augstu pār mastiem un pilnīgi aizsedza kuģa priekšgalu. Patvēries aiz bezanmasta, Makojs ar grūtībām vadīja šoneri pa šauro līcīti. Uguns pa klāju līda uz pakaļgalu, līdz baltais grot- masta buru tornis aizdegās un pazuda liesmu virmulī. Fokmasta buras gan nebija saskatāmas, bet viņi zināja, ka tās vēl dzen šoneri uz priekšu.

— Ka tikai nesadegtu visas buras, iekams neesam paguvuši ieiet lagūnā, — smagi nopūties, teica kapteinis.

— Pagūsim, — pārliecināts apgalvoja Makojs. — Laika ir pietiekami. Mums jāpagūst. Bet, tikuši iekšā, mēs pagriezīsim šoneri ar pakaļgalu pret vēju; tas izklīdinās dūmus un apturēs uguni.

Liesmu mēle nolaizīja bezanmastu, alkatīgi pasnaicījās pēc apakšējās buras un nozuda. Kaut kur no augšas kapteinim uz galvas uzkrita degošs troses gabals. Ātri, it kā viņam būtu iedzēlusi bite, kapteinis notrauca to uz klāja.

— Kāds kurss, kaptein?

— Ziemeļrietumi.

— Turiet uz ziemeļrietumiem rietumu virzienā.