— Pietiks! Mēs zaudējam laiku. Ko darīt, mister Makoj?

Sirmgalvis pagrieza brūnās, sievišķīgi maigās acis uz krasta pusi, un kapteinis ar savu palīgu sekoja viņa skatienam no vientuļās, klinšainās Pitkernas līdz komandas ļaudīm, kas priekšgalā bija saspiedušies bariņā un saspringti gaidīja viņa lēmumu. Makojs nesteidzās ar atbildi. Viņš apdomāja ilgi un pamatīgi — kā cilvēks, kura dvēseli nekad nekas nav satraucis vai aizskāris.

— Vējš pašlaik ir neliels, — viņš beidzot sacīja. — Mazliet uz rietumiem ir stipra straume.

_— Tāpēc mēs iegājām aizvēja pusē, — kapteinis viņu partrauca, gribēdams parādīt savu kuģošanas prasmi.

— Jā, tāpēc jūs iegājāt aizvēja pusē, — Makojs turpināja, — bet šodien jums ar šo straumi neizdosies tikt galā. Un, ja arī izdotos, te tik un tā nav sēkļa. Jūsu kuģis būs pagalam.

_ Viņš apklusa; kapteinis un viņa palīgs izmisuši saskatījās.

— Bet es jums pateikšu, ko jūs varat darīt. Ap pusnakti vējš kļūs stiprāks. Vai redzat tos mākoņus un dūmaku tur aizvēja pusē? No turienes, no dienvidaustrumiem, tas arī sāks pūst. No šejienes līdz Mangarevai ir trīssimt jūdžu. Laidiet taisnā ceļā uz turieni! Tur jūsu kuģim ir lieliska lagūna.

Palīgs pašūpoja galvu.

— Ieiesim kajītē un paskatīsimies karti, — teica kapteinis.

Kajītē Makojam nāsis iesitās ass, smacējošs smārds. Neredzamas gāzes dzeldēja acis. Uz sakarsušā klāja ar basām kājām gandrīz nevarēja nostāvēt. Makojam aumaļām plūda sviedri. Viņš gandrīz vai izmisīgi palūkojās visapkārt. Šis ellišķais karstums bija apbrīnojams. Taisni brīnums, ka kajīti vēl nav pārņēmušas liesmas. Makojam šķita, ka viņš iebāzts milzīgā ķieģeļu ceplī, kas tūlīt, tūlīt iedegsies vēl spēcīgāk un saraus viņu čokurā kā zāles stiebru.

Kad Makojs pacēla vienu kāju un paberzēja apsvilušo pēdu gar bikšu staru, kapteiņa palīgs ņirdzīgi iesmējās.