Kapteinis no jauna ņēmās pierunāt vīrus, un no jauna sākās kurnēšana un atskanēja lāsti, sejas raustījās zvēriskās dusmās. Pūpes galā kapteinim aiz muguras nostājās viņa otrais un trešais palīgs. Viņu sejas pauda nogurumu un vienaldzību; likās, ka viņus visvairāk nomāc šis komandas dumpis. Kapteinis Devenports jautājoši palūkojās vecākajā palīgā, bet tas nevarīgi paraustīja plecus.

— Redzat, — kapteinis uzrunāja Makoju, — jūs nevarat piespiest matrožus atstāt šo salu un ar degošu kuģi doties jūrā. Tas viņiem vairāk nekā divas nedēļas bijis peldošs zārks. Viņi ir nopūlējušies un izbadējušies, un viņiem ir diezgan. Mēs kulsimies uz Pitkernu.

Taču vējš bija vājš, «Pireneju» dibens aplipis ar gliemežvākiem, un šoneris nespēja pārvarēt spēcīgo rietumu straumi. Otrās stundas beigās tas bija aiznests trīs jūdzes atpakaļ. Matroži rāvās vaiga sviedros, it kā viņu pašu spēks varētu palīdzēt šonerim pretoties naidīgajai stihijai. Un tomēr «Pirenejus» gan ar kreiso, gan ar labo bortu neatturami nesa uz rietumiem. Kapteinis nemierīgi staigāja šurpu turpu un paretam apstājās, skatīdamies uz gaisā plīvojošajiem dūmu mākulīšiem un meklēdams šķirbas, pa kurām tie spraucās laukā. Galdnieks nepārtraukti meklēja tādas vietas, bet atradis cieši jo cieši aizdrīvēja ciet.

— Nu, ko jūs teiksiet? — beidzot kapteinis jautāja Makojam, kas ar bērnišķu ziņkāri vēroja galdnieku.

Makojs paskatījās uz krastu, kas izzuda sabiezējošajā dūmakā.

— Manuprāt, labāk būtu braukt uz Mangarevu. Vējš kļūs stiprāks, un rītvakar jūs būsiet galā.

— Bet ja nu uguns izlaužas ārā? Tas var notikt kuru katru brīdi.

— Turiet laivas gatavībā. Ja arī izcelsies ugunsgrēks, tas pats vējš aiznesīs jūsu laivas uz Mangarevu.