Kapteinis Devenports brīdi pārlika, un tad Makojs izdzirdēja jautājumu, ko viņš nebūtu gribējis dzirdēt, bet kuru visu laiku bija gaidījis.

— Man nav Mangarevas kartes. Uz lielās kartes ir tikai tāds plankumiņš. Es neatradīšu ieeju lagūnā. Vai jūs nebrauktu līdzi un neparādītu man ceļu?

Makoja miers palika nesatricināts.

— Jā, kaptein, — viņš atbildēja tikpat rāmi, kā būtu atbildējis, saņemot ielūgumu pusdienās. — Es braukšu jums līdzi uz Mangarevu.

Komanda atkal tika sasaukta šonera pakaļgalā, un kapteinis, stāvēdams pūpē, uzrunāja vīrus:

— Mēs esam darījuši visu iespējamo, bet jūs redzat, ka netiekam salai klāt. Mūs nes prom straume ar ātrumu divi mezgli. Šis džentlmenis ir viņa augstība Makojs, Pitkernas salas galvenais tiesnesis un gubernators. Viņš brauks mums līdzi uz Mangarevu. Tātad mūsu stāvoklis nav tik bīstams. Viņš nebūtu piedāvājies braukt līdzi, ja baidītos zaudēt dzīvību. Lai cik liels būtu risks, ja jau viņš no laba prāta uzkāpa uz šonera un ir gatavs riskēt, mums jādara tas pats. Nu, ko jūs teiksiet par Mangarevu?

Šoreiz murdoņu nedzirdēja. Makoja klātbūtne, pārliecībā un miers, kas šķita izstarojam no šā cilvēka, bija iedarbojušies. Matroži pusbalsī aprunājās. Apspriede nevilkās ilgi. īstenībā matroži bija vienprātīgi, un paziņot savu lēmumu viņi uzdeva koknejietim. Savas un savu biedru varonības apziņas pārņemts, runasvīrs, acīm liesmojot, iesaucās:

— Zvēru pie dieva! Ja viņš brauks, arī mēs brauks!

Matroži nomurmināja, ka piekrīt, un izklīda.

— Acumirkli, kaptein, — teica Makojs, kad kuģa saimnieks gribēja dot pavēli vecākajam palīgam. — Vispirms man jāizbrauc malā.

Misters Konigs sastinga kā zibens ķerts un skatījās uz Makoju kā uz prātā jukušu.

— Jāizbrauc malā! — iesaucās kapteinis. — Kas jums tur meklējams? Kamēr jūs ar savu pirogu tiksiet līdz salai, paies trīs stundas.