Izbraucām cauri pielijušai, skumīgai Francijai, cauri Šveicei, kas atgādināja Ziemsvētku rausi, un spilgtai, trokšņainai, asu smaku piesātinātai Itālijai, saglabājot par redzēto tikai neskaidras atmiņas. Mazais kuģītis aiz- pukšķināja no Itālijas zābaka papēža, izbrauca krēslainajā jūrā un, kamēr mēs gulējām sasmakušajās kajītēs, kaut kur mēnesnīcas spoži nopulētajā jūrā pārslīdējis pāri neredzamajai robežai, ieveda mūs Grieķijas mirdzošajā spoguļvalstībā. Pamazām šī pārmaiņa sasniedza mūsu apziņu, jo satraukti pamodāmies jau pirmajā gaismiņā un tūliņ devāmies uz klāju.
Agrajā rītausmā jūra vēla zīdainus, zilus viļņus, un kuģa priekšgala sakultās baltās putas vijās nopakaļ kā pāva aste, burbuļos vizmojot. Debesis bija palsas un austrumu pusē sāka jau zeltoties. Priekšā rēgojās dūmakā tinies šokolādes krāsas zemes plankums ar baltiem putu kruzuļiem gar malu. Tā bija Korfu, un mēs vai acis izskatījām, pūlēdamies skaidri atšķirt kalnu kontūras, ieraudzīt ielejas, virsotņu smailes, gravas un pludmali, taču nekas vairāk par siluetu redzams nebija. Tad pie apvāršņa piepeši iznira saule, un debesis iemargojās liegā emaljas zilumā — kā sīļa acis. Jūras neskaitāmo sīko vilnīšu sekstes uz mirkli iedegās liesmās, bet tūliņ pārvērtās tumšā, karaliskā purpurkrāsā, šur tur uzmezdamas zaļus zibšņus.