Miglas vieglais, gaisīgais plīvurs pacēlās, un mūsu priekšā iznira sala; kalni šķita guļam zem saņurcītas brūnas segas ar pelēkzaļām olīvju birzīm locījuma vietās. Gar krastu starp spoži zeltainu, sarkanu un baltu klinšu puduriem aizvijās sniegbalti liedagi. Apbraucām apkārt salas ziemeļu ragam, gludai rūsas krāsas klinšu pakājei, kurā ūdens bija izskalojis daudz milzīgu alu. Tumšie viļņi pacēla galotnēs baltās putas un kā rotaļādamies nesa tās turp; pie pašām alām ūdens savērpās un šņākdams sāka virpuļot starp klintīm. Aiz zemes raga kalni pakāpās atpakaļ, sala nolaideni noslīdēja līdzenumā, kas vizēja olīvkoku sudrabainajā zaļumā, no kura šur tur kā rādītājpirksti pret debesīm slējās melnas cipreses. Līčos seklā jūra bija zila kā tauriņa spārns, un pat cauri kuģa mašīnu troksnim kā sīksīku balstiņu kori varēja sadzirdēt cikādu skaļo, triumfējošo dziesmu.
pirmā nodaļa pĀrsteigumu SALA
Izlauzušies cauri muitas nojumes troksnim un jūklim, mēs nokļuvām saules apmirdzētajā krastmalā. Uz stāvām nogāzēm lokā apkārt pacēlās pilsēta, dažādu krāsu māju grupas gūzmējās juku jukām, sienām piepla- kušie zaļie logu aizvirtņi izskatījās kā tūkstošiem tauriņu spārni. Mums aiz muguras spīguļoja gludais līča spogulis, dzirkstījot neiedomājamā zilumā.