Larijs, nenolaizdams acu no nesējiem, kas stiepa viņa lādes, ašā, brašā solī devās uz priekšu, atmestu galvu un tik valdonīgu izteiksmi sejā, ka nevienam ij prātā neienāca ievērot viņa sīko augumu. Viņam nopakaļ soļoja Leslijs, zems un drukns, kareivīgi raudzīdamies uz visām pusēm; aiz Leslija, muslīnā un smaržās viļņodama, gāja Margo. Māti, kas izskatījās pēc sīkas, iezemiešu dumpī sagūstītas misionāres, pret pašas gribu uz priekšu vilka Rodžers, līdz viņi sasniedza tuvāko laternas stabu; māte bija spiesta stāvēt un blenzt izplatījumā, kamēr Rodžers ļāva izplūst visam, kas viņā bija uzkrājies ilgajā ieslodzījuma laikā. Larijs nolīga divus drausmīgi sagrabējušus ormaņa pajūgus, vienā lika sakraut bagāžu, bet otrā iesēdās pats. Tad viņš pameta niknu skatienu uz mums.
— Nu? — viņš jautāja. — Ko mēs vēl gaidām?
— Mēs gaidām māti, — paskaidroja Leslijs. — Rodžers atradis laternas stabu.
— Žēlīgā debess! — Larijs izsaucās, tad izslējās karietē visā augumā un norēcās: — Nāc taču reiz, māt! Vai nu suns nevar pagaidīt?
— Eju, mīļais, — māte paklausīgi atsaucās, neizkustēdamās no vietas, jo Rodžeram ne prātā nenāca pamest stabu.
— Tas suns mums visu ceļu sasodīti jaucies pa kājām, — Larijs pukojās.
— Neesi jel tik nepacietīgs, — dusmīgi ierunājās Margo,