—    suns nav vainīgs… un Neapolē mums veselu stundu vajadzēja gaidīt tevi.

—    Man bija sabojājies vēders, — Larijs dzedri paskaid­roja.

—    Tagad varbūt sunim sabojajies vēders, — Margo triumfēdama iesaucās. — Vai nu seši, vai ducis, tas pats vien ir.

—    Tu laikam gribēji teikt — pusducis.

—    Vienalga, kā gribēju, tā pateicu, gan jau saprati.

Šajā mirklī pienāca māte, mazliet saņurcīta un sagum­zīta, un mums vajadzēja kopīgiem spēkiem iedabūt Ro- džeru ormaņa kulbā. Viņš savu mūžu nebija tādā karietē braucis un tādēļ aizdomīgi bozās. Beigu beigās mēs pa visiem ar varu iestūmām viņu ratos, lai arī viņš kauca ka negudrs, pēc tam paši steigšus metāmies nopakaļ, lai suns neizlēktu ārā. Zirgu šāda neizprotama ālēšanās no­biedēja, tas lēkšus metās uz priekšu, mēs visi ratu dibenā sakritām kaudzē, bet nabaga Rodžers zem mūsu svara sāka žēli gaudot.

—    Ir gan labs sākums, — Larijs sarūgtināts gremzās.

—    Es cerēju, ka mēs te ieradīsimies cēli un majestātiski, bet nu.. . paskat, kas iznācis — iebraucam pilsētā kā viduslaiku komediantu trupa.

—    Nomierinies, mīļais, — māte rāmi sacīja, sakārto­dama sašķiebušos cepuri, — līdz viesnīcai droši vien nav tālu.

Kamēr pajūgs klumburu klumburiem kratījās uz pil­sētu, mēs ierīkojāmies zirgastru sēdekļos, kā nu mācē­dami, un centāmies izskatīties cēli un majestātiski, ja jau Larijs tā vēlējās.