Rodžers, iežņaugts Leslija dzelžainajās skavās, pārkāra galvu pār ratu malu un tik nelabi valbīja acis, it kā būtu pienākusi viņa pēdējā stundiņa. Pēc brītiņa mēs, ratiem grabot, braucām garām kādai šķērsieli- ņai, kur saulītē gozējās četri noplukuši kranči. Rodžers, tos ieraudzījis, saspringa un skaļi ierējās. Kranči kā dzelti pielēca kājās un sāka dzīties pakaļ karietei, visu laiku neganti vaukšķēdami. Mūsu cēlā poza neglābjami izjuka, jo diviem vajadzēja no visa spēka turēt ciet trakojošo Rodžeru, bet pārējie, pār ratu malu pārliekušies, centās, grāmatas un žurnālus vēcinot, aizbiedēt vajātājus. Taču tas suņus tikai vēl trakāk sakaitināja, un ar katru šķērsielu, kurai braucām garām, to skaits pieauga, un, kad sasniedzām pilsētas galveno ielu, mums pa pēdām dzinās savi divdesmit četri līdz histērijai saniknoti suņi.
— Kādēļ jūs kaut ko nedarāt? — iesaucās Larijs, cenzdamies pārkliegt rejas. — Mēs jau te tēlojam ainu no «Krusttēva Toma būdas».
— Kāpēc tad tu pats neko nedari, bet proti tikai kritizēt? — nošņāca Leslijs, cīnīdamies ar Rodžeru.
Larijs strauji pietraucās kājās, izrāva pārsteigtajam ormanim no rokas pātagu, atvēzējies mežonīgi blieza suņu barā, netrāpīja, un pātaga nošvīkstēja Leslijam pa skaustu.