— Velns parāvis, kur tev acis? — ierēcās Leslijs, piesarcis un nikns pagriezdamies pret Lariju.
— Negadījums, — Larijs dižmanīgi paskaidroja, — neesmu trenējies. Kur tie gadi, kopš man nav bijusi rokā pātaga.
— Citreiz padomā savā muļķa prātā, pirms dari! — skaļi un strīdīgi noteica Leslijs.
— Nebija jau tīšām, mīļais, nedusmojies, — mierināja māte.
Larijs vēlreiz vilka suņiem ar pātagu un notrieca mātei cepuri no galvas.
— Tu jau sacel lielāku traci nekā suņi, — iejaucās Margo.
— Esi uzmanīgāks, mīļais, — sacīja māte, saķerdama cepuri, — tu vari vēl kādam no tiesas trāpīt. Liec labāk to pātagu nost.
Šai mirklī pajūgs apstājās pie nama, virs kura durvīm bija izkārtne ar uzrakstu «Pension Suisse». Suņi, juzdami, ka beidzot dabūs izmēģināt zobus pie izlutinātā melnā nejauķeļa, kas vizinās karietē, mēles izkāruši, ielenca mūs ciešā lokā. Viesnīcas durvis atvērās, pa tām iznāca senlaicīgs, ūsains šveicars, palika kā piekalts stāvam un stingu skatienu noraudzījās jandāliņā uz ielas. Izcelt Rodžeru no ratiem un iestiept viesnīcā nebija vieglais darbs,
jo viņš bija smags suns, tādēļ visai ģimenei vajadzēja noņemties, lai viņu paceltu, panestu un vienlaikus novaldītu. Larijs, aizmirsis savu majestātisko pozu, tagad uzjautrinājās no visas sirds.