Izlēcis no pajūga, viņš ņēmās pa ietvi kā negudrs, švīkstināja pātagu, lauzdams cauri suņu aplenkumam šauru taciņu, pa kuru Leslijs, Margo, māte un es kopīgiem spēkiem izstiepām rēcošo Rodžeru, kas varītēm rāvās mums ārā no rokām. Klupšus krišus beidzot nokļuvām vestibilā, šveicars tūliņ ar troksni aizcirta durvis un pats atspiedās pret tām ar visu spēku, ka ūsas vien nodrebēja. Pienākušais viesnīcas saimnieks mūs sagaidīja ar skatienu, kurā piesardzība jaucās ar ziņ­kāri. Uz auss nošķiebušos cepuri, vienā rokā cieši turē­dama manu ievārījuma burku ar kāpuriem, māte devās viņam pretī.

—     Ā, — viņa sacīja, mīlīgi pasmaidīdama, it kā mūsu ierašanās būtu visnormālākā parādība. — Mēs esam Da- reli. Ceru, ka esat rezervējuši mums istabas?

—    Jā, kundze, — viesnīcnieks atbildēja, apiedams ar līkumu apkārt Rodžeram, kurš joprojām ņurdēja, — otrajā stāvā . .. četras istabas ar balkonu.

—    Ļoti jauki, — māte atteica. — Tad dosimies tūliņ augšā un pirms lenča mazliet atpūtīsimies.

Un ar patiesi majestātisku grāciju viņa veda savu ģimeni augšup pa kāpnēm.

Pēc brīža mēs iegājām lielā, drūmā ēdamtelpā ar appu­tējušām istabas palmām un greizām statujām. Lenču mums pasniedza ūsainais šveicars; viņš bija pārvērties vies­mīlī — uzvilcis fraku un aizlicis priekšā baltu celuloīda krūtežu, kas čirkstēja kā vesels sienāžu bars. Maltīte bija bagātīga un labi pagatavota, un mēs ēdām ar lielisku apetīti. Kad pasniedza kafiju, Larijs nopūzdamies atlaidās krēslā.