— Ēdiens bija pieklājīgs, — viņš augstsirdīgi noteica.
— Kā tev te patīk, māt?
— Ēdiens patiesi ir labs, mīļais, — māte atturīgi noteica.
— Un cilvēki šķiet ļoti izpalīdzīgi, — Larijs turpināja.
— Viesnīcnieks pats piestūma manu gultu tuvāk balkonam.
— Viņš nemaz nebija pārāk atsaucīgs, kad es viņam_ palūdzu papīru, — piebilda Leslijs.
— Papīru? — māte brīnījās. — Kam tev vajadzēja papīra?
— Tualetei… Tur papīra nebija, — Leslijs paskaidroja.
— Cst! Mēs taču sēžam pie galda, — māte viņu čukstus norāja.
— Tu vienkārši neapskatījies, — Margo iesaucās dzidrā, skaļā balsī, — turpat līdzās sēdeklim ir vesela kastīte ar papīriem.
— Margo, mīļā! — māte šausmās iekliedzās.
— Kas vainas? Vai tu arī nepamanīji kastīti?
Larijs iespurcās.
— Ievērojot pilsētas kanalizācijas dažas īpatnības, — viņš laipni paskaidroja, — kastīte ierīkota … hm … atkritumiem … ko cilvēks parasti aizmet, kad…
Margo apmulsumā un izbīlī pietvīka.
— Tu domā … tev liekas, ka … ak dievs! Tā taču var saslimt, — Margo sāka skaļi raudāt un izmetās ārā no ēdamistabas.