—    Ļoti nehigiēniski, — bargi noteica māte. — Tas patiesi ir nejēdzīgs iekārtojums. Nemaz jau nerunājot par iespēju kļūdīties, tādā veidā taču draud briesmas dabūt vēdertīfu.

—    Nekāda kļūdīšanās nenotiktu, ja te valdītu kār­tība,— Leslijs deklarēja, atgriezdamies pie sarunas sā­kuma.

—    Protams, mīļais, tomēr man šķiet, ka pašlaik nav īstais brīdis to iztirzāt. Mums katrā ziņā jācenšas labi ātri sameklēt kādu māju, kur dzīvot, iekams vēl nekas ļauns nav atgadījies.

Margo pa to laiku pusizģērbusies ņēmās mazgāties ar odekolonu un visu pēcpusdienu ik pa brīdim prasīja, lai māte pārbauda, vai jau nav manāmi kādas sērgas sim­ptomi. Mātes omu vēl vairāk nomāca nelaimīgā sagadī­šanās, ka «Pension Suisse» atradās ielā, kas veda uz pilsē­tiņas kapsētu. Kad mēs sēdējām uz sava balkoniņa, pa ielu mājai garām slīdēja nebeidzami bēru gājieni. Acīm­redzot Korfu iedzīvotāji domāja, ka tik smags zaudējums jākompensē ar pieklājīgām bērēm, jo katra nākamā pro­cesija bija krāšņāka par iepriekšējo. Ar purpurkrāsas un melnu krēpu bagātīgi izrotātus ratus vilka zirgi, apsegti ar bārkšainām segām un izgreznoti ar spalvu pušķiem tādā daudzumā, ka bija jābrīnās, kā tie vispār vēl var paiet. Sešas septiņas šādas karietes, pilnas nevaldīgu bēdu pārņemtu sērotāju, brauca pa priekšu mironim.