Tas sekoja vaļējos ratos, gulēdams lielā, greznā zārkā, kas drīzāk izskatījās pēc milzīgas dzimumdienas tortes. Daži zārki bija balti ar purpurkrāsas, sarkanmelniem vai koši ziliem rotājumiem; citi mirdzēja melnā lakojumā ar sudra­botiem vai zeltotiem filigrāna izvijumiem un mirdzo­šiem vara turekļiem. Nekad nebiju redzējis tādu skais­tumu un krāsu bagātību. Es nospriedu, ka tā gan ir vērts mirt — ja izvada ar tādiem pušķotiem zirgiem, veselu puķu jūru un vēl seko bars bēdu sagrauztu radinieku. Es pārkāros pār balkona margām un apbrīna pilns aizrau­tīgi vēroju garām slīdošos zārkus.

Ar katru reizi, kad garām aizgāja bēru procesija, kad sērotāju žēlabas un pakavu duna izgaisa tālumā, māte uztraucās aizvien vairāk.

—    Skaidrs, ka pilsētā ir epidēmija! — viņa beidzot iesaucās, satraukti vērodama ielu.

—    Nieki, māt, — Larijs attrauca, — nebojā sev nervus.

—    Bet, mīļais, tik daudz… tas vairs nav dabiski.

—    Miršana nav nekas nedabisks … cilvēki mirst vien­mēr.

—    Protams, bet viņi taču nekrīt kā mušas, ja vien nav noticis kas sevišķs.

—    Varbūt te miroņus uzkrāj un apbedī visus vienā reizē, — Leslijs bezsirdīgi piebilda.

—     Nerunā muļķības! — māte viņu norāja. — Tam, bez šaubām, ir sakars ar kanalizāciju. Cilvēki nevar būt ve­seli, kamēr pastāv tāda iekārta.