— Ak dievs! — Margo iesaucās kapa balsī. — Tad es droši vien esmu slima.
— Nē, nē, mīļā, no tā nevar saslimt, — māte viņu vārgi mierināja, — varbūt slimība nemaz nav lipīga.
— Nesaprotu, kā var runāt par epidēmiju, ja slimība nav lipīga, — Leslijs visai loģiski iebilda.
— Lai nu būtu kā būdams, — sacīja māte, atteikdamās tālāk ielaisties medicīniskos strīdos, — man šķiet, to vajadzētu noskaidrot. Vai tu nevarētu piezvanīt kādai veselības aizsardzības iestādei, Larij?
— Te droši vien vispār nav nekādu veselības aizsardzības iestāžu, — Larijs paskaidroja, — un, pat ja būtu, šaubos, vai tās man sniegtu informāciju.
•— Labi, — māte enerģiski noteica, — ir tikai viena izeja. Mums jāvācas no šejienes projām. Jātiek ārā no pilsētas. Mums tūliņ jāatrod māja uz laukiem.
Nākamajā rītā mēs viesnīcas gida mistera Bīlera pavadībā posāmies meklēt māju. Misters Bīlers bija neliela auguma resnītis ar pazemīgu skatienu un sviedros spīdošu ģīmi. Kad devāmies ceļā, viņš izskatījās diezgan sprigans, bet nezināja, kāds liktenis viņu gaida. Neviens, kas nav bijis kopā ar manu māti meklēt māju, nespēj iedomāties, ko tas nozīmē. Putekļu mākonī tinušies, mēs braukājām pa salu, un misters Bīlers rādīja mums māju pēc mājas — dažāda lieluma, dažādu krāsu un dažāda izvietojuma, bet māte tikai purināja galvu un palika nelokāma. Kad bijām apskatījuši pēdējo villu mistera Bīlera sarakstā, desmito pēc skaita, māte atkal papurināja galvu. Misters Bīlers satriekts apsēdās uz mājas kāpnēm un slaucīja nosvīdušo sejUļ