— Darela kundzē, — viņš beidzot sacīja, — esmu jums izrādījis visas mājas, kas vien man bija zināmas. Kundze, ko jūs īsti vēlaties? Kas vainas šīm villām?
Māte izbrīnījusies paskatījās uz viņu.
— Vai tad jūs to nepamanījāt? — viņa jautāja. — Nevienai no tām nav vannas istabas.
Misteram Bīleram aiz pārsteiguma vai acis no pieres izsprāga.
— Kundze! — viņš patiesā izmisumā ievaidējās. — Kam jums vannas istaba? … Vai tad jums nepietiek ar jūru?
Klusēdami atgriezāmies viesnīcā.
Otrā rītā māte izlēma, ka mums jānoīrē taksometrs un jādodas meklēt māju pašiem uz savu roku. Viņa bija pārliecināta, ka šai salā kaut kur paslēpusies māja ar vannas istabu. Mēs gan tam neticējām un tāpēc runājām pretī un strīdējāmies visu laiku, kamēr viņa mūs veda uz taksometru stāvvietu galvenajā ielā. Taksometru šoferi, pamanījuši mūsu nevainīgo vientiesību, iznira no mašīnām un apstāja mūs kā liju bars, cenzdamies cits citu pārkliegt. Šoferu balsis kļuva aizvien skaļākas, acis meta zibšņus, viņi grāba cits citu aiz rokas, grieza zobus un pēc tam sāka raut mūs katrs uz savu pusi ar tādu spēku, it kā gribētu mūs saplosīt gabalos. īstenībā tie bija viņu vismaigākie paņēmieni, mēs tikai nebijām pieraduši pie grieķu temperamenta, tādēļ mums šķita, ka esam nokļuvuši dzīvības briesmās.