— Vai tu nevarētu kaut ko darīt, Larij? — māte spalgi iesaucās, ar grūtībām atbrīvojusies no milzīga šofera skavām.
— Saki, ka nosūdzēsi viņus angļu konsulam, — Leslijs, cenzdamies pārkliegt troksni, pamācīja.
— Nerunā blēņas, mīļais! — māte aizelsusies atsaucās. — Paskaidro tikai viņiem, ka mēs nekā nesaprotam!
Tad, muļķīgi smaidīdama, talkā metās Margo.
—, Mēs angļi, — viņa spalgā balsī centās ieskaidrot šoferu baram.
— Ja tas subjekts vēl grūstīsies, es viņam nozilināšu aci, — Leslijs, dusmās piesarcis, sauca.
— Nomierinies, mīļais! — māte elsa, vēl joprojām cīnīdamās ar šoferi, kas viņu stūma uz savas mašīnas pusi. — Nedomāju, ka viņi grib nodarīt mums ko ļaunu.
Un tad pēkšņi iestājās klusums, jo kā pērkona grāviens pāri jezgai atskanēja varena, dobja balss, kāda varētu būt vulkānam, ja tas sāktu runāt.
— Hei! — dimdēja varenā balss. — Ko jūs nepameklē cilvēku, kas saprot jūsu valodu?
Pagriezušies ieraudzījām ielas malā piestājušu mūžvecu dodžu un pie stūres varen druknu neliela auguma vīru ar milzu rokām, platu, vēja appūstu seju un bezrūpīgi pakausī atstumtu cepuri. Viņš atgrūda mašīnas durtiņas, izrausās ārā un zvalstīdamies nāca mums klāt. Tad viņš apstājās, kļuva vēl drūmāks un nopētīja klusējošo šoferu pulciņu.