—    Vai viņi jūs apgrūtinājuši? — viņš apjautājās mātei.

—       Nē, nepavisam, — māte samierinot liedzās, — mums tikai bija pagrūtāk viņus saprast.

—• Jums vajags cilvēks, kas runā jūsu valodu, — pienā­cējs atkārtoja. — Šitie nelieši. .. piedošanu par iztei­cienu … ir ar mieru apšmaukt paši savu māti. Atvainojiet vienu mirklīti, es tūliņ tiks ar viņiem galā.

Viņš grieķiski nobrāza šoferiem tādu vārdu krusu, ka šie tikko noturējās kājās. Dīvainais vīrs aizvadīja sašu­tumā nikni žestikulējošos šoferus atpakaļ pie mašīnām. Vēl pēdējo reizi tos, kā likās, iznīcinoši grieķiski nosvē­tījis, viņš no jauna pievērsās mums.

—       Uz kurieni jūs grib braukt? — viņš itin dusmīgi no­prasīja.

—       Mēs meklējam māju. Vai jūs varētu mūs pavadāt? — jautāja Larijs.

—    Skaidrs. Es jus aizvedīs visur, pasakiet tikai, kur vajags.

—    Mēs, — māte stingrā balsī noteica, — meklējam māju ar vannas istabu. Vai jums tāda ir zināma?

Šoferis izskatījās kā saulē nobrūnējis pasaku briesmo­nis; melnās uzacis saraucās, kamēr viņš Saspringti domāja.