— Vannas istaba? — viņš pārprasīja. — Jums vajags vannas istaba?
— Nevienā mājā, ko apskatījām, tādas nebija, — māte paskaidroja.
— O, es zinu māju ar vannas istabu! — šoferis iesaucās. — Es tik prāto, vai tas jums būs liels diezgan.
— Vai jūs, lūdzu, neaizvestu mūs uz turieni? — māte jautāja.
— Skaidrs, es aizvedīs. Sakāp tik iekšā!
Mēs iekāpām lielajā mašīnā, šoferis iesprieda savu masīvo augumu sēdeklī pie stūres un ar briesmīgu troksni iedarbināja motoru. Joņojām pa līkajām ieliņām uz pilsētas nomali, signāltaure plēsa vai ausis pušu, kamēr mašīna lauzās cauri nastām apkrautu ēzeļu, pajūgu, laucinieču un neskaitāmu suņu bariem. Pa to laiku šoferis izmantoja izdevību iesaistīt mūs sarunās. Ikreiz, mūs uzrunādams, viņš pagrieza smagnējo galvu atpakaļ, lai redzētu mūsu sejas, un automobilis ģeņģerēja pa ceļu kā piedzērusi bezdelīga.
— Jūs ir angļi? Tā jau domāju. Angļi allažīn grib vannas istabas … Man mājās ir vannas istaba … Spiro .,. mani sauc Spiro Hakiaopuls … bet visi sauc mani par Spiro Amerikāni, jo es ir dzīvojis Amerikā… Jā, astoņus gadus nodzīvojis Čikāgā… Tāpēc es tik labi prot angliski … Es tur aizbraucu sapelnīt naudas… Bet, kad astoņi gadi cauri, es saku: «Spiro,» saku, «nu tev naudas diezgan .. .» Un tad es braucu atpakaļs uz Grieķiju … atvedu līdzi šito mašīnu … labākais auto visās salās… nevienam tāds nav … Visi angļu tūristi mani pazīst… visi meklē mani, kad atbrauc … viņi zina, ka es nešmau- cos . .. Man angļi patīks … labākie cilvēks … Dieva vārds, ja es nebūtu grieķis, es gribētu būt anglis.