Traucāmies pa baltu lielceļu, ko klāja bieza zīdainu putekļu kārta; tie milzu mākuļos sacēlās mums aiz muguras; gar ceļa malām auga dzeloņbumbieres, veidojot zaļu dzīvžogu — koku lapotnes piekļāvās cita citai kā šķīvji, kuru ārējās malas balstījās uz kaimiņkoka malējiem zariem, bet zaļumā mirgoja sarkani augļi. Braucam garām vīna dārziem, kuru nīkulīgajiem, sīkajiem vīnogulājiem bija saplaukušas zaļas, červeļainas lapiņas, garām olīvju birzīm, kur rievainie koku stumbri kā simtiem izbrīnījušos seju vērās mums pretī paši no savas ēnas pakrēšļa; garām aizslīdēja lieli svītroti niedru puduri ar vējā plīvojošiem lapu karogiem. Beidzot mašīna rēkdama uzjoņoja kalnā, Spiro nospieda bremzes, un auto apstājās putekļu dūmakā.
— Te nu mēs ir klāt, — Spiro sacīja un pastiepa uz priekšu resno rādītājpirkstu. — Te ir māja ar vannas istabu, kā jums vajags.
Māte, kas visu brauciena laiku bija cieši aizmiegusi plakstus, tagad piesardzīgi pavēra acis un palūkojās norādītajā virzienā. Spiro bija pastiepis pirkstu pret nolaidenu kalna nogāzi, kura kāpa augšup tieši no zaigojošās jūras.