OTRĀ NODAĻA

ZEMEŅSĀRTĀ MĀJIŅA

Neliela kvadrātveida mājiņa stāvēja dārziņa vidū tāda kā enerģiski atspērusies, ar savu sārto fasādi vērdamās pretī pienācējiem. Zaļie slēģi bija saulē izba­lējuši gluži palsi, krāsa vietām atlobījusies vai sacēlusies pūslīšos. Ar fuksiju dzīvžogu apvītajā dārziņā izveidota­jām sarežģītu ģeometrisku rakstu dobēm gar malām bija aplikti gludi, balti oļi. Gaišie, grantētie celiņi, šauri kā lentes, vijās ap dobītēm krietnu salmu platmaļu lielumā — ap dobēm, kas bija izveidotas kā zvaigznes, pusmēneši, trīsstūri, apļi. Dobēs auga puķes mežonīgā krāšņumā. Ro­zēm bija atrisušas ziedlapiņas, lielas un gludas kā apakš­tasītes, — liesmaini sarkanas, sidrabaini baltas, mirdzo­šas, nesaburzītas; kliņģerītes kā sīki saules bērniņi, galvi­ņas uz augšu pastiepušas, vēroja savas varenās mātes ceļu debess velvē.