Krūmu pakājē kautrīgi raudzījās atrait­nīšu samtainās, vientiesīgās sejiņas, bet vijolītes skumji līka zem sirdsveida lapām. Bugenvili, kas krāšņi kuploja ap mazo balkoniņu, šķita kā karnevālam izkārti ar sa­viem aveņsārtajiem lākturveida ziediem. Fuksiju dzīv­žoga tumšzaļajā pakrēslī līgani kā balerīnas šūpojās tūk­stošiem pusplaukušu pumpuru. Siltajā, smaržu piesātinā­tajā gaisā klusi un nomierinoši sanēja un zumēja kukaiņi. Ieraudzījuši šo māju, mēs tūdaļ vēlējāmies dzīvot tikai šeit, it kā šī vieta būtu visu laiku mūs gaidīt gaidījusi. Jutām, ka esam savās mājās.

Ar to pašu brīdi, kad Spiro tik negaidot ielauzās mūsu dzīvē, viņš pārņēma visas mūsu darīšanas savā pārziņā. Būšot labāk, viņš sacīja, ja visu kārtošot pats, jo viņu te katrs pazīstot un mēs varēšot būt droši, ka netiekam ap- šmaukti.

— Jūs nebēdā ne par ko, misis Darels, — viņš, uzacis saraucis, sacīja. — Atstāj tik visu manā ziņā.

Viņš veda mūs iepirkties un vai veselu stundu pērkona balsī rēca nosvīdis, līdz izdevās kādu preci nokaulēt par pāris drahmām. Tas būtu apmēram viena penija vērtībā; taču viņš necīnoties naudas, bet gan principa dēļ, — tā viņš mums paskaidroja.