Otrs iemesls, protams, bija tas, ka grieķiem ārkārtīgi patīk kaulēties. Uzzinājis, ka mēs vēl neesam saņēmuši no Anglijas naudu, Spiro mums aiz­deva, cik vajadzēja, un pats uz savu roku aizgāja pie bankas direktora, lai nopietni parunātu par organizācijas trūkumu šai iestādē. Viņu nebūt neinteresēja fakts, ka nabaga direktors nepavisam nav vainīgs. Spiro samaksāja rēķinu viesnīcā un sarunāja pajūgu mūsu mantu nogādā­šanai uz jauno māju, viņš pats aizveda mūs turp, pirms tam piekrāvis mašīnu pilnu ar produktiem, ko bija sapir- cis mūsu vajadzībām.

Drīz vien uzzinājām — Spiro nepavisam nav tukšā lie­lībā apgalvojis, ka pazīst visus saliniekus un tie savukārt viņu. Kur vien mašīna piestāja, vismaz pusducis cilvēku uzrunāja viņu vārdā un daudzi aicināja apsēsties pie kāda no mazajiem galdiņiem koku paēnā un padzert ka­fiju. Policisti, zemnieki un priesteri māja ar roku un uzsmaidīja, kad viņš gāja garām; zvejnieki, bodnieki un kafejnīcu īpašnieki sasveicinājās ar viņu kā ar brāli. «Ei, Spiro!» viņi uzsauca, sirsnīgi smaidīdami, it kā viņš būtu palaidnīgs, bet mīlams bērns. Visi cienīja viņa godīgumu un kareivīgumu, bet vēl jo vairāk viņa īsti grieķisko nici­nāšanu un bezbailību, ja gadījās saskarties ar valdības birokrātismu. Kad iebraucām Korfu, muita konfiscēja divus mūsu koferus ar gultas veļu un citām mantām, dī­vainā kārtā apgalvojot, ka šīs mantas vestas pārdošanai. Pārceļoties uz zemeņkrāsas māju, radās zināmi sarežģī­jumi ar gultas veļu; māte pastāstīja Spiro par muitnīcā aizturētajiem koferiem un lūdza padomu.