— Velna milti, misis Darels! — viņš ierēcās, un platais ģīmis viņam pietvīka dusmās. — Kālab jūs man to neteic jau pašā sākumā? Tie muitā ir gatavie nelieši. Es ar jums rīt pat aizbrauks turp un tos pamācīs: es tos visus pazīst, un tie pazīst mani. Atstāj tik visu manā ziņā, es viņus pamācīs.
Nākamajā rītā viņš kopā ar māti brauca uz muitnīcu. Mēs, protams, visi līdzi, jo negribējām šo izdevību palaist garām. Spiro ielauzās muitnīcā kā saniknots lācis.
— Kur ir šito cilvēku mantas? — viņš noprasīja mazajam, tuklajam muitniekam.
— Jūs domājat lādes ar pārdodamajām precēm? — muitnieks jautāja, cik nu labi angliski prazdams.
— Nezin ko gan citu?
— Tās ir šeit, — muitnieks piesardzīgi sacīja.
— Mēs ir atnākuši tām pakaļ, — Spiro nikni paziņoja. — Atnes tās šurp.
Viņš pagriezās un cēli izgāja no muitnīcas sameklēt palīgus bagāžas nešanai; atnācis atpakaļ, viņš redzēja, ka muitnieks, kas bija paņēmis no mātes atslēgas, patlaban atvēris vienu koferi. Spiro, nikni ieņurdējies, metās uz priekšu un aizcirta vāku, trāpīdams nelaimīgajam muitniekam pa pirkstiem.