—    Kā jūs drīkst taisīt vaļā, suņabērns? — viņš, dus­mās zvērojot, uzkliedza.

Muitas ierēdnis, sasisto roku šūpodams, aizrautīgi pro­testēja, apgalvojot, ka pārbaudīt saturu esot viņa pie­nākums.

—     Pienākums? — Spiro nicinoši pārprasīja. — Ko jūs sauc par pienākums? Vai jūsu pienākums ir uzbrukt ne­vainīgiem ārzemniekiem, ko? Apieties kā ar kontraban­distiem, ko? To jūs sauc par pienākums?

Spiro uz mirkli apklusa, dziļi ievilka elpu, tad paņēma varenajās ķetnās pa koferim un sāka iet uz durvju pusi. Pie durvīm viņš apstājās un pagriezās atpakaļ, lai izšautu atvadu zalvi.

—     Es jūs pazīst, Kristāki, tāpēc jūs nerunā man par pienākumiem. Es atceros, kā jūs bij nosodīts ar divpa­dsmit tūkstoš drahmām par to, ka jūs spridzināj zivis ar dinamits. Man nepatīk, kad noziedznieks runā ar mani par pienākumiem.

Triumfa braucienā devāmies projām no muitas, vez­dami līdzi bagāžu, kurā netrūka nenieka.

—    Tie nelgas domā, ka sala pieder viņiems, — Spiro komentēja notikušo. Viņam ne prātā neienāca, ka pats nemaz neizturas citādi.

Reiz uzņēmies mūsu aizsardzību, Spiro mums pielipa kā dadzis. Pāris stundās viņš no taksometra šofera pār­vērtās par mūsu aizstāvi un pēc nedēļas jau bija mūsu pastāvīgs pavadonis, padomdevējs un draugs. Viņš kļuva it kā par mūsu ģimenes locekli un drīz vien tika kaut kādā veidā iesaistīts katrā pasākumā un katrā iecerē.