Vienmēr viņš gadījās pie rokas, sarauktām uzacīm un pērkondimdošu balsi, nokārtoja visu, kas mums bija kār­tojams, pamācīdams, cik jāmaksā par pirkumiem, būdams allaž nomodā par katru no mums un pavēstīdams mātei visu, ko tai, pēc viņa domām, vajadzēja zināt. Kā liels, brūns, neglīts eņģelis viņš maigā modrībā mūs sargāja, it kā mēs visi būtu mazliet debili bērni. Māti Spiro no sirds dievināja un, viņai pašai par lielu nepatikšanu, dziedāja tai slavas dziesmas, kur vien soli spēra.

—    Jums vajags padomāt, ko darāt, — viņš mūs bargu vaigu brīdināja, — mātei nedrīkst darīt pāri.

—    Kādēļ, Spiro? — Larijs tēlotā izbrīnā jautāja. — Viņa taču nekad nav mūsu labā nekā darījusi, kāpēc lai mēs viņu tā saudzējam?

—    Vai, vai, māster Larijs, tā jūs nedrīkst ļokot\ — Spiro sāpināts iesaucās.

—    Viņam taisnība, Spiro, — Leslijs dziļā nopietnībā piebalsoja. — Viņa, zināt, mums nemaz nav tik laba māte.

—    Nerunā tā, nerunā tādus vārdus! — Spiro ierēcās. — Dieva vārds, ja man būtu tāda māte kā jums, es katru rītu mestos ceļos un skūpstītu viņai kājas.

Pamazām iekārtojāmies jaunajā mājā, un katrs sāka piemēroties turienes dzīves apstākļiem pēc sava prāta un patikšanas. Margo, tērpusies vienīgi mikroskopiskā peld­kostīmā un sauļodamās olīvju birzīs, sapulcēja ap sevi veselu baru glītu zemnieku jaunekļu, kas parādījās kā uz burvja mājienu, tiklīdz vajadzēja atgaiņāt kādu biti vai pārvietot atpūtas krēslu.