Māte uzskatīja par savu pienā­kumu viņai atgādināt, ka šāda sauļošanās esot nesaprā­tīgs pasākums.

—   Tavs peldkostīms, bērniņ, apsedz tevi visai nepil­nīgi, — viņa paskaidroja.

—    Ak, māt, neesi jel tik vecmodīga! — Margo nepa­cietīgi attrauca. — Galu galā cilvēks taču var nomirt tikai reizi.

Uz šo piezīmi, kas bija tikpat negaidīta, cik patiesa, māte ātrumā neprata atrast atbildi.

Trīs plecīgi zemnieku zēni pusstundu nopūlējās svīz­dami un stenēdami, lai iedabūtu mājā Larija lādes, bet Larijs pats rosījās tiem apkārt un deva norādījumus. Viena bija tik liela, ka to vajadzēja iestumt pa logu. Kad lādes bija novietotas, Larijs pavadīja laimīgu dienu, tās izsaiņodams, līdz istaba bija tā piekrauta ar grāmatām, ka gandrīz nevarēja nedz ieiet, nedz iziet. Uzcēlis īstus grāmatu torņus gar sienām, Larijs visu dienu nosēdēja istabā pie rakstāmmašīnas un, gluži sasapņojies, parādījās tikai maltīšu reizēs. Nākamajā rītā viņš ienāca pie mums ārkārtīgi uzbudināts, jo kāds zemnieks esot piesējis savu ēzeli pašā mūsu dārza malā. Ik pa br.īdim ēzelis izstiepjot kaklu un skaļi nobrēcoties.