•— Lai nu viens cilvēks saka! Vai nav smieklīgi, ka nakamajām paaudzēm tiks nolaupīti mani darbi tādēļ vien, ka te kādam nejēgam ienācis prātā piesiet smir­došu lopu pie mana loga? — Larijs gremzās.

—    Pareizi, mīļais, — māte atteica. — Kādēļ tu neaiz- vāc to projām, ja tas tevi traucē?

—     Mīļo māt, tu taču neprasīsi, lai es tērēju savu laiku, trenkādams ēzeļus pa olīvju birzīm. Es metu tam ar kris­tīgās zinātnes brošūru. Ko gan citu lai būtu darījis?

—    Nabadziņš taču ir piesiets. Vai domā, ka viņš pats var atbrīvoties no virves? — iebilda Margo.

—    Vajadzētu izdot likumu, kas aizliedz novietot šos pretīgos lopus māju tuvumā. Vai tad kāds nevar iziet ārā un aizvest viņu prom?

—    Kāpēc? — ieteicās Leslijs. — Mūs viņš netraucē.

—     Ir gan ģimene, — Larijs sarūgtināts sacīja, — nekā­das savstarpējas palīdzības, ne mazākās iejūtības pret otru.

—    Tev jau nu gan ir liela iejūtība pret citiem, — izmeta Margo.

—     Tā ir tava vaina, māt, — Larijs drūmi sacīja. — Kā­dēļ tu mūs esi izaudzinājusi par tādiem egoistiem?

—    Tas tikai ir jauki! — māte iesaucās. — Es viņus esot izaudzinājusi par egoistiem!

—    Protams, paši no sevis mēs nebūtu varējuši par tā­diem izaugt, — atteica Larijs.

Galu galā mēs abi ar māti atraisījām ēzeli un aizvedām gabaliņu tālāk lejup pa nogāzi.

Leslijs pa to laiku bija izsaiņojis savus revolverus un biedēja mūs ar nebeidzamām šāvienu zalvēm, tēmēdams no savas guļamistabas loga uz tukšu konservu kārbu.