Savai sievai, kas mani dziļi iepriecināja, kad, lasot manuskriptu, skaļi smējās, kaut ari beigās atzinās, ka viņu smīdinājusi mana pareizrakstība.

Savai sekretārei Sofijai, kas salika vajadzīgos komatus un bez žēlastības iznīcināja visus nepieņemamos darbības vārdus.

Sevišķu pateicību gribas izteikt mātei, kam šī grāmata veltīta. Kā maigs, iedvesmas pilns, iejūtīgs Noass viņa gudri un prasmīgi izvadīja pa dzīves vētrainajām jūrām šķirstu ar savām ērmotajām atvasēm, kas jebkuru brīdi varēja sadumpoties, mūžam finansu zemūdens klinšu un bērnu neaprēķināmo izlēcienu apdraudēta, nekad nejuz- damās droša, ka komanda atzinīgi novērtēs kuģa vadību, bet skaidri zinādama, ka visās kļūmēs vainos vienīgi viņu. Tīrais brīnums, kā viņa pārcieta šo braucienu un palika dzīva, bet viņa patiesi to pārcieta, turklāt pat saglabā­dama veselo saprātu. Mans brālis Larijs pamatoti apgalvo, ka mēs varot lepoties ar savām audzināšanas metodēm; māte mums patiesi dara godu. Manuprāt, viņa sasniegusi to laimīgo nirvānu, kad nekas vairs nespēj ne satraukt, ne pārsteigt; par to liecina, piemēram, šāds fakts: kādu sestdienu, kad māte viena pati bija mājās, viņai negaidot atveda krātiņus ar diviem pelikāniem, vienu sārto ibisu, vienu liju un astoņiem pērtiķiem. Kuru katru mazāk sta­bilu cilvēku šāds pārsteigums būtu izsitis no sliedēm, bet mūsu māmuļu ne. Pirmdienas rītā atradu viņu garāžā atvairām saniknotu pelikānu, ko viņa bija gribējusi pacie­nāt ar eļļā konservētām sardīnēm.