CEĻOJUMS
Šaubu nav, ka trakam būt ir skaisti, bet to zina tikai trakie paši.
Draidens. Spāņu mūks
Skaudrais vējš, kas joņoja augusta svina krāsas debesīs, bija nopūtis jūliju kā sveci. Smidzināja sīks, dzeļošs lietiņš; vēja satverts, tas savērpās blīvos, pelēkos palagos. Bornmutas piekrastē peldbūdas vērsa savas tukšās koka sejas pretī zaļganpelēkajai jūrai, kas mežonīgi brāzās pret cementā iekalto molu. Kaijas bija pūstin aizpūstas no krasta pilsētā un nu, žēli brēkdamas, stingros spārnus sparīgi vēzēdamas, lidinājās virs māju jumtiem. Tāds laiks šķiet tīšām izdomāts, lai pārbaudītu cilvēku pacietību.
Mana ģimene kopumā tajā pēcpusdienā patiesi neveidoja pievilcīgu ainu, jo nejaukais laiks bija atnesis līdzi visas tās slimības, pret kurām mēs bijām gaužām uzņēmīgi. Es, nometies garšļaukus uz grīdas, lipināju etiķetes uz savas kolekcijas gliemežnīcām; mani aukstais laiks bija apveltījis ar pamatīgām iesnām, galva šķita pielijuši ar cementu, un es ar pūlēm vilku elpu pa atvērtu muti. Manam brālim Leslijam, kas sarāvies čurnēja pie iekurtā kamīna, bija stipri iekaisušas ausis, no tām visu laiku pamazītēm, bet neatlaidīgi sūcās asinis. Māsai Margo bija saradies klāt milzum daudz jaunu pūtīšu uz sejas, kas jau tā kvēloja kā ugunskurs. Māte nemitīgi šņaukājās, un piedevām viņu mocīja negants reimatisma uzliesmojums. Vienīgi vecākajam brālim Larijam nekaitēja nekas, bet omas sabojāšanai pilnīgi pietika ar viņa neslēpto īgnumu par mūsu indevēm.