Ierosinātājs, protams, bija Larijs. Pārējie jutās pārāk apātiski, lai domātu par ko citu kā vien par savām kailo tēm; Larijam pats liktenis lēmis joņot pa dzīvi kā mazai, gaišmatainai raķetei, iedegt idejas citiem galvā, bet pēc tam saritināties kā kaķēnam un kategoriski noliegt savu vainu notikušā sekās. Todien viņš kļuva aizvien niknāks, līdz beidzot, pārlaidis drūmu skatienu istabai, devās uzbrukumā mātei, acīmredzot uzskatīdams viņu par vienīgo vainīgo mūsu postā.
— Kādēļ mums jāmokās šajā sasodītajā klimatā? — viņš piepeši noprasīja, ar plašu žestu norādīdams uz lietus izraibinātajām logu rūtīm. — Paskatieties! Nu, un, ja jau esam par to sākuši runāt, paskatieties uz mums … Margo pietūkuši kā sarkana ķīseļa bļoda… Leslijs klīst apkārt ar četrpadsmit mārciņām vates katrā ausī… Dže- rijs runā tā, it kā būtu piedzimis ar vilka rīkli… Un palūkojies pati uz sevi: tu taču sāc izskatīties ar katru dienu briesmīgāk.
Māte pacēla acis no biezas grāmatas ar virsrakstu «Viegli pagatavojami ēdieni pēc Radžputanas receptēm».
— Tas nu gan nav tiesa, — viņa dusmīgi atcirta.
— It gan, — Larijs palika pie sava. — Tu drīz izskatīsies kā īsta veļas mazgātāja… un tavi bērni atgādina ilustrācijas no medicīnas enciklopēdijas.