Māte nespēja ātrumā sagudrot pietiekami dzēlīgu atbildi, tādēļ aprobežojās ar bargu skatienu, pirms no jauna paslēpās aiz milzīgās grāmatas.
— Mums vairāk par visu vajadzīga saule, — turpināja Larijs. — Vai arī tev tā neliekas, Les? … Les … Les!
Leslijs izvilka no auss pamatīgu vates piku.
— Ko tu teici? — viņš jautāja.
— Nu, redzi nu! — Larijs triumfā pievērsās mātei.
— Saruna ar viņu pārvērtusies par sarežģītu operāciju. Tu taču pati redzi, kas te notiek: ar vienu brāli nevar sarunāties tāpēc, ka viņš nedzird, ko saka, ar otru tāpēc, ka nav iespējams saprast, ko tas murmuļo. Pēdējais laiks kaut ko uzsākt. Es taču nespēju sacerēt nemirstīgu prozu šai drūmajā atmosfērā un eikaliptu eļļas smakā.
— Tā jau ir, mīļais, — māte izklaidīgi atteica.
— Mums visiem, — Larijs neatlaidās no iesāktā temata,
— vajadzīga saule… zeme, kur mēs varētu augt.
— Jā, mīļais, tas patiesi būtu jauki, — māte atbildēja, lāgā nemaz neklausīdamās.
— Šorīt saņēmu vēstuli no Džordža — viņš raksta, ka
Korfu esot brīnišķīga. Kādēļ mēs nevarētu savākt savu mantību un pārcelties uz Grieķiju?
— Kādēļ ne, mīļais, ja tev tas sagādātu prieku, — māte nepiesardzīgi atteica.