Runājot ar Lariju, māte parasti ļoti uzmanījās vārdu izvēlē.

—       Kad? — Larijs noprasīja, pārsteigts par tik vieglu uzvaru.

Māte, saprazdama, ka pieļāvusi taktisku kļūdu, lēnām nolaida klēpī «Viegli pagatavojamos ēdienus pēc Radžpu- tanas receptēm».

—       Man šķiet, mīļais, visprātīgāk būs, ja tu papriekš aizbrauksi un iekārtosies. Pēc tam tu varēsi man atrakstīt, vai tur ir jauki, un mēs brauksim pie tevis,— viņa izgud- rēm sacīja.

Larijs paraudzījās viņā ar iznīcinošu skatienu.

—        To pašu tu sacīji, kad es ieteicu pārcelties uz Spā­niju, — viņš atgādināja, — un es divus bezgalīgus mēne­šus nokvernēju Seviļā, gaidīdams jūs atbraucam, bet tu tikai rakstīji garu garās vēstules, iztaujādama mani par kanalizāciju un dzeramo ūdeni, it kā es būtu pilsētas val­des rakstvedis vai kaut kas tamlīdzīgs. Nē, nē, ja braucam uz Grieķiju, tad tikai visi reizē.

—       Tu patiesi pārspīlē, Larij, — māte žēlabainā balsī aizstāvējās. — Lai nu būtu kā būdams, es nevaru tā uz ātru roku aizceļot. Man, piemēram, kaut kā jānokārto jautājums ar šo pašu māju.

—    Jānokārto? Kas tev, dieva dēļ, jākārto? Pārdod nost.

—    To es nevaru, mīļais! — māte izbijusies iesaucās.

—    Kādēļ ne?

—    Es taču to tikko nopirku.

—    Nu tad pārdod, kamēr vēl krāsa nav nolobījusies.