Nezinu, vai izdevās mans aprēķins, bet pagaidām es panācu tikai redzamus mīnusus skolā. Es mācījos tikai tamdēļ, ka man patika, un to, kas, pēc maniem uzskatiem, noderēs gleznotāja karjerai. No tā, kas šajā sakarā man likās nelietderīgs vai mani nesaistīja, es sāku pilnīgi atklāti izvairīties. Manas atzīmes šajā periodā bija pilnīgi pretrunīgas: es saņēmu gan "labi" vai "teicami", gan ari "apmierinoši" vai "slikti". Vislabprātāk es apguvu ģeogrāfiju un vēsturi. Tie bija divi mani mīļākie priekšmeti, kuros es biju pirmais skolnieks klasē.

Kad es tagad pēc daudziem gadiem paraugos atpakaļ uz to laiku, tad manā dzīvē pilnīgi skaidri ir saskatāmi divi ļoti svarīgi momenti:

Pirmais: es kļuvu par nacionālistu.

Otrais: es iemācījos mācīties un saprast vēsturi.

Vecā Austrija bija "nacionalitāšu valsts".

Vācietis, kas dzīvo Vācijas impērijā, pēc savas būtības nevar, vismaz toreiz nevarēja, apjēgt, kāda nozīme ir šim faktam to cilvēku dzīvē, kas dzīvo tādā nacionalitāšu valstī. Varonīgo armiju uzvaru troksnī franču-prūšu karā vācieši pakāpeniski sāka novērsties no tiem vāciešiem, kas dzīvoja Vācijas robežas otrajā pusē. Daļa vāciešu pat pārstāja viņus saprast. Arvien vairāk tika sajaukti Austrijas vācieši - grimstošā monarhija - ar "saknēs" veselīgo tautu.

Cilvēki nesaprata, ka, ja Austrijas vācieši nebūtu tīrasinīgi, tad viņiem nekad nebūtu pieticis spēka, lai atstātu neizdzēšamas pēdas 52 miljonu valsts dzīvē. Starp citu, Austrijas vācieši to izdarīja tādā mērā, ka Vācijā varēja rasties pat kļūdains uzskats, it kā Austrija ir vāciešu valsts. Vai nu tā ir pilnīgi nebijusi alošanās, vai spīdoša liecība par labu 10 miljoniem Austrijas vāciešu. Tikai ļoti nedaudziem vāciešiem ir skaidrs priekšstats par to saspringto cīņu, kuru izcīnīja Austrija sakarā ar vācu valodu, vācu skolu un vācu kultūru.