
Kā vienmēr un visur jebkurā cīņā, tā arī cīņā par dzimto valodu pašā vecajā Austrijā bija trīs iedzīvotāju slāņi: cīnītāji, vienaldzīgie un nodevēji. Jau skolas solā bija samanāma šī diferenciācija. Cīņā par dzimto valodu raksturīgs ir tas, ka kaislības paradās tieši skolas solā, kur aug nākamā paaudze. Ap bērna dvēseli notiek šī cīņa, un bērnam tiek veltīts pirmais uzsaukums šai strīdā: "Vācu puišeli, neaizmirsti, ka tu esi vācietis, bet, meitēn, atceries, ka tev jākļūst par vācu māti!"
Tā arī man bija laime samērā īsā laikā, agrā jaunībā piedalīties nacionālajā cīņā, kas izvērsās vecajā Austrijā. Mēs savācām naudas fondus, mēs izrotājām savas drēbes ar vizbulītēm un melni-sarkan-zeltītām lentītēm, mēs kopā dziedājām Austrijas himnas vietā "Deutschland uber alles". Tas viss bija, neskatoties uz aizliegumiem. Mūsu jaunatnei politiskās cīņas skola bija jau tādā vecumā, kad jaunie cilvēki, kas veidoja nacionālo valsti, vēl nedomāja piedalīties cīņā, bet no nacionālās kultūras dārgumiem izmantoja tikai dzimto valodu. Tas, ka es tikai tajā laikā pārstāju būt vienaldzīgais, ir pats par sevi saprotams. Visīsākajā laikā es pārvērtos par fanātisku "deutch-national", kas toreiz, protams, nebija identisks tam, ko tagad ietver šis partijiskais jēdziens.
Es attīstījos šajā virzienā tik ātri, ka jau 15 gadu vecumā man bija pilnīgi skaidrs priekšstats par atšķirību starp fanātisko "patriotismu" un tautas "nacionālismu". Es jau toreiz iestājos par pēdējo.
