Es ne vienmēr varēju iebilst tēvam, tāpēc vairāk centos klusēt. Man pilnīgi pietika ar savu iekšējo apņemšanos atteikties no karjeras līdz brīdim, kad pienāks laiks. Šo lēmumu es pieņēmu un uzskatīju to par nesatricināmu. Pagaidām es vienkārši klusēju, attiecības ar tēvu bija pavisam ciešamas. Sliktāk kļuva tad, kad man bija jāsāk savus personiskos plānus pretstatīt tēva plānam. Bet tas jau sākās no 12 gadu vecuma. Kā tas notika, to es pats tagad nezinu. Taču vienā jaukā dienā kļuva pilnīgi skaidrs, ka man jākļūst par gleznotāju. Mani dotumi zīmēšanā bija neapstrīdami. Tie arī bija pierādījums manam tēvam, lai mani sūtītu mācīties reālskolā. Taču tēvs nekad nepieļāva domu, ka tas varētu būt par pamatu manas profesijas izvēlei. Tieši pretēji! Kad pirmoreiz noraidīju tēva iemīļoto ideju un uz jautājumu, par ko tad es pats gribu kļūt, atbildēju, - par gleznotāju - tēvs bija augstākā mērā satriekts no pārsteiguma.

Zīmētājs? Gleznotājs?

Viņam likās, ka es esmu jucis prātā, vai arī viņš ir pārklausījies. Bet, kad es precīzi un skaidri viņam savu domu apstiprināju, viņš man metās virsū ar visu sava kategoriskā rakstura spēku. Par to pat nevarot būt runas.

Gleznotājs?! Nē, kamēr esmu dzīvs, nekad!

Bet dēls, kas no tēva bija mantojis iedzimto neatlaidību un noteiktību, tieši tāpat atkārtoja savu personisko atbildi.

Abas puses palika pie saviem uzskatiem. Tēvs neatkāpās no sava "nekad", bet es vēlreiz paziņoju, ka "noteikti būšu".

Protams, šai sarunai bija bēdīgas sekas. Vecais kļuva cietsirdīgs pret mani, bet es, neskatoties uz savu mīlestību pret tēvu, savukārt biju sarūgtināts. Tēvs man aizliedza pat domāt par to, ka es kaut kad iegūšu gleznotāja izglītību. Es spēru soli tālāk un paziņoju, ka vispār neko nemācīšos. Protams, tādi mani "paziņojumi" ne pie kā laba nevarēja novest. Tie tikai nostiprināja tēva lēmumu panākt savu, lai arī ko tas maksātu. Man nekas cits neatlika, kā klusēt un īstenot "draudus" dzīvē. Es domāju, ka tēvs pārliecināsies par maniem vājajiem panākumiem reālskolā un būs spiests piekāpties.