Tiem, kas kaut cik nopietni neiedziļinājās Habsburgu monarhijas iekšējo attiecību finesēs, tās varēja būt nesaprotamas. Tikai vēstures pasniegšana vien skolā toreizējos apstākļos austriešu valstī neizbēgami varēja radīt tādu attīstības neizpratni. Šīs valsts likteņi bija tik cieši saistīti ar vācu tautas dzīvi un izaugsmi, ka sadalīt vēsturi vāciešu un austriešu vēsturē likās pilnīgi neiespējami. Kad Vācija sāka sadalīties divās valstīs, pati šī sadalīšanās arī pārvērtās par vācu vēsturi.

Vīnē saglabājušies bijušās Vācijas impērijas varenības simboli kalpo kā mūžīgas vienotības ķīla. Sāpju kliedziens izrāvās no Austrijas vācu krūtīm Habsburgu valsts sagrūšanas laikā, sauciens par pievienošanos Vācijai — tas bija dziļu jūtu rezultāts, kas no senatnes tika glabāts Austrijas vāciešu sirdīs, kuri nekad nepārstāja sapņot par atgriešanos neaizmirstamajās tēva mājās. Taču šo faktu nekad nevarētu izskaidrot, ja katra Austrijas vācieša audzināšana skolā pati neradītu šīs kopējās ilgas pēc atkalapvienošanās ar Vāciju. Šis avots nekad neizsīks. Atmiņas par pagājušo laiku atgādinās nākotnē, lai arī kā tās necenstos apklāt ar aizmirstības plīvuri.

Pasaules vēstures mācīšanai arī tagadējā vidusskolā ir ļoti zems līmenis. Tikai nedaudzi skolotāji saprot, ka vēstures mācīšana nekad nedrīkst aprobežoties ar bezjēdzīgu vēsturisku notikumu un datumu mehānisku atkārtošanu un iemācīšanu no galvas. Lieta pavisam nav tur, zina vai nezina jauneklis no galvas, kad un kur ir notikusi tā vai cita kauja, kādā gadā un kur dzimis viens vai otrs karavadonis, kad viens vai otrs (lielākoties visumā nenozīmīgs) monarhs uzlicis galvā kroni. Lai apžēlojas Dievs, ne tur ir tā lieta!

Mācīties vēsturi nozīmē meklēt un atrast faktorus un spēkus, kas noteica vienus vai otrus notikumus, kurus mēs pēc tam varēsim atzīt par vēsturiskiem notikumiem.