Māka lasīt un mācīties šajā jomā izpaužas šādi: būtisko atcerēties, nebūtisko aizmirst.

Izšķirošā loma manā liktenī un tālākajā dzīvē varbūt bija tam apstāklim, ka man vēsturi mācīja tāds skolotājs, kurš, tāpat kā nedaudzi citi, priekšmetu pasniegšanas pamatā izmantoja tieši šos uzskatus. Toreizējais Lincas reālskolas vēstures skolotājs doktors Leopolds Pečs, pie kura es mācījos, bija šī uzskata paudējs. Šis večuks ar labvēlīgu ārieni, stingru raksturu un lielisku daiļrunību spēja ne tikai piesaistīt mūsu uzmanību pasniedzamajam priekšmetam, bet pat vienkārši aizrāva. Vēl tagad es ar sirsnību atceros sirmo skolotāju, kas ar savu kvēlo runu bieži piespieda mūs aizmirst tagadni un dzīvot pagātnes izcilo notikumu brīnišķīgajā pasaulē. Sausas vēsturiskās atmiņas viņš prata pārvērst dzīvā, aizraujošā īstenībā. Nereti izklāstītā sajūsmināti un līdz asarām aizkustināti mēs bieži sēdējām viņa stundās.

Mums bija it sevišķi liela laime, kad skolotājs viegli saprotamā formā, pamatojoties uz tagadni, spēja izskaidrot pagātni un, izmantojot pagātnes mācības, prata izdarīt secinājumus tagadnei. Vairāk nekā jebkurš cits pasniedzējs, viņš prata iedziļināties mūsdienu asajās problēmās, kas jau tad satrauca mūsu esamību. Mūsu maziņais nacionālais fanātisms viņam bija kā līdzeklis audzināšanā. Arvien biežāk apelējot pie mūsu nacionā­lajām godajūtām, viņš mūs pacēla tādā augstumā, ko nebūtu panācis ar nekādiem, citiem līdzekļiem.

Šis skolotājs prata vēsturi padarīt par manu pašu mīļāko priekšmetu. Pret savu personisko gribu viņš jau toreiz mani padarīja par jauno revolucionāru.

Patiešām, kas tā laika apstākļos varētu studēt vēsturi pie tāda skolotāja, nekļūdams tajā pat laikā par tās valsts ienaidnieku, ar kuras dinastijas starpniecību tik liktenīgi ietekmēja nāciju?

Kurš varētu tā laika apstākļos saglabāt uzticību dinastijai, kas tik kaunpilnā veidā un tik savtīgi gan pagātnē, gan tagadnē ir nodevusi vi­sas vācu tautas kardinālās intereses.