Es jau toreiz izdarīju visus nepieciešamos secinājumus par to, ko es sapratu: karsta mīlestība pret manu vācu-austriešu dzimteni, dziļš naids pret Austrijas valsti!

* * *

Skolā iemantotā mīlestība pret vēsturisko domāšanu mani neatstāja visā tālākajā dzīvē. Vēstures studēšana manā dzīvē kļuva par mūsdienu vēsturisko notikumu, t.i., politikas izpratnes neizsmeļamu avotu. Es neizvirzu sev uzdevumu "mācīties" mūsdienas, - lai tās māca mani.

Agri es kļuvu par "revolucionāru" politikā, bet tikpat agri kļuvu arī par revolucionāru mākslā.

Augšaustrijas galvaspilsētā toreiz bija nepavisam slikts teātris. Tur spēlēja gandrīz visi. 12 gadu vecumā es pirmoreiz redzēju "Vilhelmu Tellu". Pēc nedaudziem mēnešiem es iepazinos ar pirmo operu savā dzīvē — "Loengrīnu". Es biju aizrauts līdz sirds dziļumiem. Manam jaunības entuziasmam nebija robežu. Šie mākslas darbi mani turpina valdzināt visu dzīvi, es vēl tagad izjūtu kā sevišķu laimi to, ka izrādes provinciālā pieticība toreiz man deva iespēju turpmākajās teātru ap­meklēšanas reizēs vienmēr atrast ko jaunu un cēlu.

Tas viss nostiprināja manī dziļu riebumu pret to specialitāti, kuru man bija izvēlējies tēvs. Arvien vairāk manī nostiprinājās pārliecība, ka valsts ierēdņa statusā es nekad nebūšu laimīgs. Mans lēmums kļūt par gleznotāju vēl vairāk nostiprinājās pēc tam, kad reālskolā mani dotumi zīmēšanā tika atzīti.

Tagad ne draudi, ne lūgumi vairs nevarēja neko izmainīt.

Es gribēju kļūt par mākslinieku, un nebija pasaulē tāda spēka, kas varētu piespiest mani kļūt par ierēdni.